Uz vietas stāvēt nav iespējams
Ar SIA Mediju grupa Super FM valdes locekli Ričardu Zaksu sarunājas Elga Zēģele
Ričards Zakss, SIA Mediju grupa Super FM valdes loceklis, dalās savā pieredzē par to, ka veiksmīgi izķepuroties var pat tad, ja nopelnītais aiziet bankas parādu apmaksai, stāsta iespaidus par darbu vienotā Baltijas mediju tirgū un norada - gan dzīvē, gan biznesā galvenais ir pozitīva attieksme!
Ričards Zakss: „Ar biznesu vienmēr ir tā - vai nu nemitīgi jāiegulda attīstībā, vai arī jāzaudē vieta tirgū. Līdzsvara vai nulles stāvokļa nekad nav - vai nu ejam uz augšu, vai uz leju. Biznesā uz vietas stāvēt nav iespējams.”
Kā jūs sākāt darboties radio translēšanas biznesā?
Šajā uzņēmumā strādāju kopš 1993. gada. Mans biznesa partneris Uģis Polis uzreiz pēc 1991. gada puča saņēma pirmo radio translēšanas licenci neatkarīgajā Latvijā. Radio ir viņa sirdslieta, jo viņš šajā jomā strādā gandrīz 40 gadus. Toreiz par šo licenču izsniegšanu atbildēja Satiksmes ministrija. Uģis bija pirmais, kurš devās uz turieni un izteica domu, ka neatkarīgā valstī ir jābūt neatkarīgiem medijiem. Pirms tam viņš pirātiskā veidā bija translējis Radio Luxembourg, bet nu beidzot saņēma oficiālu licenci. Tolaik biju pazīstams ar Uģa iepriekšējo biznesa partneri, kura darbības rezultātā bija radušies ļoti nopietni parādi. 1993. gada mēs ar Uģi satikāmies un kļuvām par biznesa partneriem.
Tā es kļuvu par akciju sabiedrības Super FM līdzīpašnieku. Tai laikā latu vietā bija Latvijas rubļi, dēvēti par „repsīšiem”, jo uz naudaszīmēm bija Repšes paraksts. Viens dolārs maksāja 1200 „repsīšus", bet vidējā alga, piemēram, veikala pārdevējai bija 6000 „repsīši", tas ir, pieci dolāri mēnesī. To stāstu tādēļ, lai jūs saprastu, cik lieli bija Super FM parādi. Tai brīdī parāda summa bija vairāk nekā 1 miljons latu. Un kredītu likmes bija milzīgas - vairāk nekā 140 % gada! Tāpēc no biznesa viedokļa vispareizākais ceļš, kā tikt vaļā no parādiem, bija Super FM slēgt un dibināt jaunu uzņēmumu - Super FM+.
Kā zināms, skola maksā naudu. Tolaik mūs izglāba mūsu disenīte Bezdelīgu ielā - Super FM deju klubs, kā toreiz to sauca. Tobrīd tas bija vienīgais deju klubs Rīgā, un pie tā vienmēr bija garas rindas. Vidējais apmeklētāju skaits bija 2000 cilvēku dienā. Telpas bija lielas, bet tomēr par mazu, lai uzņemtu visus apmeklētājus. Katru dienu pie kluba stāvēja milzīga rinda, un tie, kuriem laimējās, tika iekšā. Klubs strādāja sešas dienas nedēļā, bet septītajā dienā bija slēgts, jo mēs mainījām grīdu, kas pa nedēļu bija nodejota. Mums pat bija noslēgts līgums ar Latvijas finieri grīdas maiņai katru otrdienu. Vēlāk diskotēku rīkojām divas reizes die nā, lai nopelnītu vēl vairāk, jo nauda bija ļoti vajadzīga. Toreiz mums nebija ne dārgas aparatūras, ne speciāli veidota interjera. Vienkārši telpas ar tukšām sienam, uz kurām dažviet bija grafiti zīmējumi.
Pēc biznesa loģikas un teorijas mūsu uzņēmumam toreiz bija jānomirst. Salīdzinājumam pastāstīšu, kādā situācija bija mūsu konkurenti. Kā runā cilvēki, Latvijā labi zināma tenisista tēvs toreiz iedeva Zigmāram Liepiņam neiedomājami lielu naudu - 600 tūkstošus dolāru, lai izveidotu Radio SWH. Un SWH bija – woow! Viņi tai laikā kļuva par radiostaciju Nr. 1, jo saņēma visu labāko, ko vispār varēja dabūt - gan lielus līdzekļus, gan Zigmāra enerģiju un viņa politiskos sakarus. Toreiz pat likumi tika mainīti par labu SWH. Avīzes rakstīja, ka frekvences palīdzējis dabūt Zigmāra draugs Ojārs Rubenis, kurs bija Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs. Visu, ko vien varēja dabūt, viņi saņēma. Tai pašā laikā mūsu radiostacija reitingu ziņā bija zemā vieta, un mūsu uzdevums bija izdzīvot.
Pateicoties deju klubam, piecu gadu laika mums izdevās atdot iepriekšējos kredītus. Biju kā prikazčik pri bankovskom biznese, jebšu ierēdnis banku biznesa - manās rokās grozījās milzīgi līdzekļi, bet pašam no tā nekas nepalika. Strādājām kā vergi, bet visa naudiņa aizgāja kredītu un procentu atmaksai.
Kā jūs organizējāt savu darbu?
Mums bija trīs datori, un darbinieki strādāja trijās maiņās visu diennakti, lai izmantotu tos maksimāli. Mums nebija krēslu, un darbinieki sēdēja uz vienkāršiem bluķīšiem, nozāģētiem no baļķa. Toties bija liels entuziasms. Domājām – strādāsim, cik spēka, un visiem parādīsim! Tagad zinu, ka tas bija naivi. Bizness reāli sāk uzņemt apgriezienus tikai tad, kad uz darbu sāc iet kā uz darbu un esi saplānojis nākošo darba dienu - šodien jāpaveic tik un tik uzdevumi, ir trīs tikšanās, sapulce, jāizkontrolē tas un tas. Toties, enerģiski darbojoties, krājas mūsu pieredze.
Mums ļoti paveicās ar darbiniekiem, jo bizness faktiski ir darbinieku rokās. Mūsu kolektīvs vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs. Piemēram, mūsu bijušais darbinieks ir Ivars Embrekts, kuru mēs toreiz ataicinājām no ASV. Tagad viņš ir viens no Radio Skonto īpašniekiem. Pie mums strādāja Jānis Melans, kurš pirms tam bija viens no radio Mix FM īpašniekiem un ir izveidojis arī Top Radio un Capital FM. Kaut arī viņš šos projektus neattīstīja, tas vienalga liecina par to, cik augsta profesionāla līmeņa cilvēks viņš ir. Pie mums strādājis arī Edmunds Apsalons, kurš septiņus gadus bija
laikraksta Diena tirdzniecības direktors. Visi mūsu darbinieki bija izgājuši labu dzīves skolu un bija augstas klases speciālisti. Citas radiostacijas bija gatavas viņus tūlīt pat ņemt darbā ar visām četrām.
Cik ilgi pastāvēja jūsu deju klubs vai kā jūs to saucat - disenīte?
Super FM deju klubs darbojas līdz 1998. gadam. Pa šiem pieciem gadiem Rīgā pamazām bija saradušies daudzi klubi, piemēram, Underground un Zero Zone. Tie atradās centrā un bija daudz augstāka līmeņa nekā mūsējais. Tika atvērti tādi smalki klubi kā Krūmiņa kunga Vernisāža, kur kustējās grīdas un šūpojās griesti. Tur bija ieguldīti miljoni. Tā cilvēki varēja izvēlēties, uz kurieni doties. Mums nācās uzklausīt sašutuma pilnus izteikumus - kā klubs vai atrasties nevis centrā, bet kaut kur Pārdaugavā, ceturtajā stāvā, neremontētās telpās! Dzīve Latvijā bija mainījusies. Ar biznesu vienmēr ir tā - vai nu nemitīgi jāiegulda attīstībā, vai arī jāzaudē vieta tirgu. Līdzsvara vai nulles stāvokļa nekad nav -vai nu ejam uz augšu, vai uz leju. Biznesā uz vietas stāvēt nav iespējams.
Tā mums nācās izvēlēties - vai nu turpināt deju kluba darbību, vai to pārtraukt. Mēs izvēlējāmies otro variantu, jo nolēmām visus spēkus veltīt radio. Mums bija ļoti ambiciozi plāni un ieceres šo darbības jomu nopietni paplašināt. 2001. gadā īstenojām ideju par ieiešanu Lietuvas un Igaunijas tirgos, izveidojot Baltijas mēroga radiostaciju un pārņemot vairākus radio tīklus kaimiņvalstīs. Ieejot Baltijas tirgū, nomainījām stacijas nosaukumu uz European Hit Radio. Toreiz iegājām arī Ungārijas tirgū un plānojām ieiet Polijā, tādēļ bija svarīgi, lai mums būtu starptautiski saprotams nosaukums. Visās mūsu stacijās strādāja vietējie speciālisti.
Vai arī šodien jūs darbojaties Lietuvā un Igaunijā?
Nē, mēs nostrādājam kaimiņvalstīs nedaudz vairāk kā trīs gadus un tad biznesu pārdevām. Kad uzsākām darboties, domājām, ka esam iekarojuši Baltijas tirgu. Diemžēl pēc trim gadiem secinājām, ka tāds Baltijas tirgus vispār neeksistē. Iespējams, ka tagad situācija ir nedaudz mainījusies, bet toreiz neviena no lielajām starptautiskajām kompānijām Baltijā nestrādāja vienoti. Parasti Lietuvā ir savs menedžments, Igaunijā savs un Latvijā savs, un visi strādā autonomi, labākajā gadījumā padaloties pieredzē. Piemēram, Swedbank Igaunijas filiāle visai maz ko zina par Swedbank Latvijas filiāles darbību. Labākajā gadījumā tās tiekas reizi gadā sporta spēlēs vai kādā seminārā. Tām nav ne kopīga mārketinga budžeta, ne vienotas stratēģijas. To, ka tāda vienota Baltijas tirgus nav, apliecinās arī citi mediji, kas strādā visā Baltijā - piemēram, 1. Baltijas kanāls vai TV3. Nav tādu reklāmas līgumu, kas būtu noslēgti ar kādu mediju darbībai visā Baltijā. Mums toreiz bija viens tāds vienots brenda attīstīšanas līgums, un tas bija izņēmums.
Arī menedžments mums toreiz bija vienots. Tas prasīja daudz laika un spēka, jo katru nedēļu bija jābrauc gan uz Lietuvu, gan Igauniju. Brauciens uz Tallinu vai Viļņu nozīmē četras stundas turp un četras atpakaļ. Un uz vietas vēl jāstrādā... Man ir seši bērni, kuri jāaudzina, tādēļ nolēmu, ka vērtīgāk savu laiku investēt savos bērnos, nevis pārbraucienos. Tas bija arī laiks, kad mēģināju iegūt trešo izglītību. Izvērtējot visus „par” un „pret”, nolēmām raidstacijas Lietuvā un Igaunijā pārdot. Arī no Ungārijas aizgājām. Domāju, ka mums savas stacijas izdevās pārdot labi, jo radio ir licencēts bizness un radio frekvenču ir tikai tik, cik ir. Citos biznesos ir savādāk, jo pārstāvniecību cita valstī var atvērt jebkurš, ja tikai viņam ir nauda.
Kā izjūtat kultūras atšķirības starp Lietuvu, Igauniju un Latviju?
Jā, kultūras atšķirības bija diezgan jūtamas. Tas var vērot jau tepat starp Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Lietuvieši, piemēram, nepirktu benzīnu Statoil, ja to par lētāku cenu varētu nopirkt Lukoil. Latvijā mēs gribam būt biezāki nekā patiesībā esam. Es paziņām jautāju - kāpēc tu pildi benzīnu Statoil, ja Dinaz vai Viada ir lētāk? Benzīns taču visur ir viens un tas pats, no Mažeiķiem. Uz šo jautājumu saņemu sašutuma pilnu atbildi - tu ko! Tur taču pārdevēja pufaikā ģērbusies. Tāda ir mūsu mentalitāte. Igauņi mentalitātē ir tuvāki somiem.
Kāda šobrīd ir jūsu vieta tirgu?
Kops 2005. gada visu enerģiju un līdzekļus investējam tepat Latvijā, un mums izdevies kļūt par komerciālo radiogrupu Nr. 1 ar gandrīz pusmiljonu klausītāju. Mums seko Radio SWH ar apmēram 300 tūkstošiem klausītāju. Mums priekšā ir Latvijas Radio ar pieciem produktiem, kuru klausītāju skaits pārsniedz 700 tūkstošus. Mūsu mērķis ir atņemt viņiem klausītājus un kļūt vēl lielākiem. Šobrīd Latvijas teritorijā mēs raidām 34 vietās, bet tuvākajā nākotnē plānojam šo skaitu palielināt līdz 70.
Rīgā mums ir 27 konkurentu raidstacijas. Uzskatu, ka tas Rīgai ir par daudz. No šīm ir tikai piecas vai sešas radiostacijas, kas saņem lielāko daļu no radio tirgus naudas. Lielākā daļa ir nepopulāras, un daudzu staciju nosaukumus cilvēki pat nezina. Parasti cilvēki izmanto četras piecas podziņas un klausās sev ierastas stacijas. Dažkārt ir arī tā, ka cilvēks kādu staciju klausās, bet īsti nezina tās nosaukumu.
Ceram, ka pienāks tāda diena, kad dabūsim no tirgus atpakaļ savu ieguldīto naudiņu. Biznesa princips ir tāds - ja tu esi maziņš, tev ir jānomirst. Tādēļ pēdējos gados notiek globalizācija. Mazajiem medijiem ir jāapvienojas, jāveido koalīcijas, lai minimizētu izdevumus un nerastos zaudējumi. Piemēram, mums ir trīs radiostacijas, bet mums nevajag turēt darba trīs tehniķus un trīs grāmatvežus.
Kā jūs attīstāt savas radiostacijas?
2008. gada Latvijas Radio un TV padome izsludināja konkursu par trim jaunām apraides stacijām Rīgā. Piedaloties konkursā, vienu no tām vinnējām mēs, bet otru - mūsu partneris Ivo Baumanis. Savā frekvencē sākām veidot radio produktu Hiti Rossiji krievvalodīgai mērķauditorijai, jo Rīgā apmēram 60 % iedzīvotāju ir cittautieši. Otrā no jauniegūtajām frekvencēm mūsu partneris Ivo palaida Latviešu radio. Tas bija loģiski, jo vienā stacijā raidījām Rietumu mūziku, otrā latviešu, bet trešajā - krievu. Mūzika vispār dalās nacionālajā un internacionālajā. Manā izpratnē nacionālā mūzika Latvijā nozīmē mūziku latviešu un krievu valodā.
Latvijā ir tikai viena liela pilsēta - Rīga, kura kopā ar apkārtni veido 65 % no iekšējā kopprodukta. Reāli tas ir 80 % no visa Latvijas biznesa, tai skaitā lielajiem uzņēmumiem, piemēram, Maxima un Lattelecom. Eiropā Rīga ir unikālā situācijā - tā ir vienīgā pilsēta, kurā pārsvarā dzīvo cittautieši. Tādēļ Rīgā vislabāk tiek pārdoti produkti, kas domāti tieši cittautiešiem. Tas ir fakts, par kuru latvieši vai nu nezina, vai arī to ignorē. Piemēram, ja es saku, ka lielākais grāmatnīcu tīkls Rīgā ir Polaris, tad daudzi latvieši šo nosaukumu pat nezina un ir pārsteigti. Viņi saka - nevar būt, mums lielākais grāmatnīcu tīkls ir Jāņa Rozes gramatnīca, Valters un Rapa vai Zvaigzne ABC! Bet tā tas nav.
Tā mēs kādu laiku pastrādājām un tad sapratām, ka latviešu mūzikas ir par maz. Ideja par latviešu raidstaciju mums bija un ir laba, jo vēlamies palīdzēt vietējiem izpildītājiem. Viņi ir neapskaužamā situācijā, jo Latvijas teritorija koncerttūrēm ir par mazu. Piemēram, Baltkrievijā ir apmēram 10 miljoni iedzīvotāju, un vietējiem māksliniekiem gandrīz visu gadu iespējams braukāt apkārt pa valsti un nopelnīt. Latvijā cilvēku skaits diemžēl ir mazs. Mūsējie nevar nopelnīt pat daudzmaz labam video klipam, faktiski pat iztikai ne. Pat vislabākais menedžeris tik izcilai zvaigznei kā Laima Vaikule Latvijā labākajā gadījumā varēs noorganizēt tikai vienu īsu tūri, jo tādā vietā kā Lapmežciems par uzstāšanos varēs samaksāt tikai 300 latus un arī tikai tad, ja skatītāju zāles krēslus ieķīlās bankā. Vienīgais veids, kā dziedātājiem izdzīvot, ir dziedāt krieviski un braukt koncertēt uz Krieviju, vai dziedāt angliski un mēģināt iekarot Eiropas tirgū, kā to dara Prāta Vētra. Tādēļ pagājušajā gadā mainījām Latviešu radio nosaukumu uz mūsu veco labo Super FM. Arī citi latviešu radio, piemēram, Skonto un SWH, atskaņo ārzemju mūziku.
Cik darbinieku strādā jūsu vadītajā uzņēmumā?
Uzsākot darbību, mūsu kolektīvs sastāvēja no piecpadsmit darbiniekiem. Vieni un tie paši cilvēki strādāja gan radio, gan deju klubā. Pagājušajā gadā pie mums strādāja 80 cilvēki - vislielākais skaits uzņēmuma vēsturē. Tik daudz darbinieku mums bija tādēļ, ka mēs īstenojām arī citus projektus, kas saistīti ar radio. Bijām, piemēram, saņēmuši ES finansējumu kādam projektam, kas popularizē produktus, izmantojot elektroniskos masu medijus. Šodien ekonomiskā situācija nav tik spīdoša, kā mums gribētos, tādēļ šī gada sākumā arī mēs veicām konsolidāciju. Izmantošu šo populāro vārdu, kas cilvēkiem nepatīk. Bet tā tas tik tiešām bija, jo mēs samazinājām gan štata vietas, gan budžetu. Mēs nonācām force majeure situācijā kādas visiem labi zināmas bankas dēļ, kura beidza pastāvēt. Ik gadus mēs dibinājām jaunas apraides vietas, un banka tam deva kredītu. Mēs pasūtījām aparatūru, tā pienāca, un vienlaikus saņēmām ziņu, ka banka ir slēgta. Ko darīt? Nekas cits neatlika, kā naudiņu aparatūras apmaksai paņemt no sava biznesa. Kā jokojoties saka, lai tiktu pie naudas, ir jāpārdod kaut kas nevajadzīgs. Tātad - pārdosim balonu! No kaut kā mums bija jāatsakās, un mēs nogriezām veselu nodaļu, lai tiktu pie līdzekļiem. Ceram, ka tas ir tikai uz laiku. Šogad atkal plānojam atklāt 10 jaunas apraides vietas. Cik jaunas darba vietas tas radīs, pašlaik vēl nezinām. Parasti, ja parādās jauni projekti, mēs pieņemam jaunus darbiniekus, un šie projekti visbiežāk ir spējīgi sevi atpelnīt.
Cik bieži jūs atjaunojat aparatūru un raidīšanas tehniku?
Tehnika ir pietiekami izturīga un pārāk bieži tā nav jāatjauno. ASV dīdžeji, piemēram, reklāmu liek ar rokam. Mums viss ir datorizēts. European Hit Radio datori paši atbilstoši programmai meklē, izvēlas un liek mūziku. Process ir sarežģīts, un tā vienkārši to izstāstīt nevar. Vienkāršais cilvēks jau arī nezina, kā strādā televizors, viņš zina tikai to, ka ir vadiņi, ir pults un rādās bilde. Arī mums ir pilnībā datorizēta radiostacija, kura pati spēj ģenerēt produktu.
Kāda ir jūsu izglītība? Kā tā palīdz vadītāja darbā?
Man ir divas izglītības. Trešo mēģināju iegūt, tomēr studijas nepabeidzu. Pēc savas pirmās izglītības esmu vēstures un sabiedrisko zinību skolotājs. Otra izglītība man ir inžeņer koļesno-guseņičnoj tehņiki - riteņu un kāpurķēžu tehnikas inženieris. Esmu beidzis Novosibirskas karaskolu. 1992. gada, kad Latvija pēc PSRS sabrukuma kļuva neatkarīga, atgriezos Latvijā, jo man mamma saslima un nebija neviena radinieka, kas par viņu parūpētos. Toreiz nedomāju par to, ka vēlos dzīvot neatkarīgā valstī, bet gan par to, kā palīdzēt mammai izārstēties.
Jāsaka, ka zināšanas pašas par sevi neko nedod. Vairāk dod pieredze. Skolā mēs mācāmies algebru, bet cik daudziem no mums šīs algebras zināšanas ir vajadzīgas dzīvā vai darbā? Katram ir kalkulators, kas palīdz visu nepieciešamo izrēķināt. Galvenā izglītības nozīme ir tā, ka cilvēks pieradina sevi mācīties. Galvenā skola un izglītība mūsu dzīvē ir pašmācība un pašattīstība. Laimīgs cilvēks spēj tikt galā ar dzīves izvirzītajām problēmām un zina, kā to izdarīt. Piemēram, šobrīd radio tirgus krīt, un jāspēj izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot, jo ar to ir par maz. Ja grib tikai izdzīvot, tad pareizāk ir pārdot biznesu. Par masu medijiem vienmēr ir interese. Bet, lai cik grūta nebūtu situācija, biznesam ir jāattīstās un jāsaglabā sava līdera pozīcija.
Kā šajos darbības gados esat mainījies un attīstījies? Kā pašlaik attīstāt savas vadītāja spējas?
Man ļoti ir paveicies ar savu biznesa partneri Uģi Poli, kurš man ir kā vecākais brālis un daudz vairāk. Viņam ir ļoti liela pieredze, un viņš savu latiņu vienmēr ceļ ļoti augstu. Tādēļ mums visiem, kas esam blakus, viņam ir jāseko. Ja līderis ir spēcīgs, tad arī pārējiem jāizglītojas, lai varam spriest un runāt par lietām kā vienlīdzīgi.
Man tiešām ir ļoti paveicies, ka varu strādāt kopā ar Uģi. Mēs strādājam kopā kopš 1993. gada, kaut arī pēc rakstura un dabas esam pilnīgi atšķirīgi. Ar Uģi kā partneri es jūtos ļoti komfortabli, neraugoties uz visam grūtībām, kādas mums bijušas. Pirms tam man bija ienesīgāki biznesi, bet nekas neatsver darbu radio kopā ar Uģi Poli.
Visu laiku ir jāmācās. To daru gan es, gan arī Uģis. Šodien viņš kopā ar mūsu pārdošanas direktoru aizbrauca uz Barselonu, kur notiek seminārs radio darbiniekiem. Katru gadu mēs dodamies papildināt zināšanas uz ASV un Eiropas valstīm. Diemžēl Latvija šai ziņā ir ļoti maza un provinciāla.
Ja uzņēmuma darbinieki var mācīties, tad jāsecina, ka kopumā jūsu finansiālā situācija ir laba.
Ja godīgi, tad mēs ar Uģi šajā tirgū esam paši nabadzīgākie, jo pārējās stacijas pieder lielam finanšu struktūrām. Piemēram, Radio SWH šobrīd pieder Īrijas koncernam, kam pieder vairāk nekā 50 radiostacijas visā Eiropā. Star FM ietilpst Eiropas mediju koncerna MTG sastāvā, kam pieder arī TELE2 un kura peļņa ik gadu ir vairāki miljoni. Arī citiem finanšu resursi ir daudz lielāki nekā mums. Neraugoties uz to, mēs attīstāmies, un tikai pateicoties tam, ka mums ir labākas un lielākas zināšanas radio jomā.
Televīzijā gandrīz visu izšķir nauda, jo tad var nopirkt labākos produktus, piemēram, Dinamo Rīga spēli vai kādu populāru seriālu, ko skatītāji vēlas redzēt. Skatoties televīziju, cilvēkam ir vienalga, pa kuru kanālu rāda to, ko viņš vēlas, galvenais, ka viņš to var redzēt. Bet neviena radio stacija nevar noslēgt ekskluzīvus kontraktus ar Madonnu vai Britniju Spīrsu. Faktiski visas radiostacijas spēlē vienu un to pašu mūziku. Ja ņemam trīs radiostacijas, tad varam tās salīdzināt ar trim namamātēm, kuras gatavo rasolu. Produkti būs vieni un tie paši - kartupeli, gurķis un desiņa, bet katram rasolam būs pavisam savādāka garša. Tāpat ir ar radio - ja ir specifiskas zināšanas, tad tas palīdz ar minimāliem resursiem veidot profesionālus un konkurētspējīgus produktus. Tā ir mūsu priekšrocība, kas ļauj veiksmīgi konkurēt ar bagātām ārvalstu kompānijām.
Ņemsim kaut vai Mix FM, kam ir četras radiostacijas krievu valodā. Kā raksta medijos, sākotnēji šis radio bija saistīts ar Krasovicka kungu, vienu no Parex bankas vadītājiem, kurš ieguldīja līdzekļus. Neskatoties uz to, ka finanšu resursi bija apjomīgi, šim radio desmit gadu laikā nav parādījusies neviena apraides vieta ārpus Rīgas. Toties mums daudzos novados ir no divām līdz četrām stacijām, nemaz jau nerunājot par lielajām pilsētām - Liepāju, Madonu, Ventspili, Rēzekni un citām.
Mūsu bizness ir pozitīvs. Mēs visiem Latvijas iedzīvotājiem sniedzam pozitīvu noskaņojumu un pozitīvas ziņas. Mēs sakām – lai klausītos mūsu stacijas, jums nekas nav jāmaksā. Man ir prieks, kad, izbraucis no Rīgas, runājos ar cilvēkiem un viņi saka - jā, jā, mēs klausāmies jūsu radio! Atšķirībā no konkurentiem mūsu radiostacijās valda ļoti pozitīvs noskaņojums. Ļoti viegla mūzika ir Hiti Rossiji radio. Arī tur mēs cilvēkus nenogurstoši iedvesmojam - viss būs labi! Mūsu princips ir tāds - lai par bēdīgām un sliktām lietām stāsta citi. Mēs savukārt sakām, ka viss būs labi, un cenšamies radīt pozitīvas emocijas.
Radio stacijās skan viena un tā pati mūzika, taču vienu mūziku klausīties ir vieglāk, bet citu smagāk. Radio SWH strādā vieni no labākajiem rīta šova vadītājiem Latvijā, Ufo un Fredis, bet nabaga puiši jau desmit gadus strādā vienā vietā un dara vienu un to pašu. Labi vēl, ka viņiem uz pusslodzi ir tā meitene, kas palīdz. Rezultātā vienu dienu viņiem joki izdodas, kā „Laiza Minelli un riepas Pirelli", bet citā rītā ikviens klausītājs jūt, ka vakar viņi ir bijuši ballītē un šorīt strādāt ir grūti... Mēes uzskatām, ka normālā situācijā, strādājot no rīta, dīdžeji mainās. Radio ir ļoti konservatīvs medijs. Tas nozīmē, ka cilvēki nemaina ieradumu un gadiem ilgi klausās vienu un to pašu, tādēļ jāsniedz viņiem arvien kas jauns. Ja klausītājs nomaina staciju, tad viņu atgūt ir grūti.
Vai esat mainījis darba stilu attiecībā pret darbiniekiem?
Domāju, ka neko daudz, jo mūsu cilvēciskās īpašības ar gadiem nemainās. Vienmēr esmu centies un cenšos pret darbiniekiem izturēties pozitīvi. Man tiešām patīk cilvēki, kas pie mums strādā un esmu pārliecināts, ka viņi ir vislabākie.
Protams, pa šiem gadiem mana pieredze ir augusi, un es daudz savādāk raugos uz tādiem jautājumiem kā atalgojums, darba laiks un atvaļinājumi. Tagad mēs to visu organizējam daudz labāk nekā agrāk. Uzskatu, ka vadības stils man ir tāds pats kā agrāk. Jā, ir nākušas klāt jaunas zināšanas, jauna izpratne par darba organizēšanu. Kādreiz, kad mums bija tikai piecpadsmit darbinieki, mēs par viņiem zinājām gandrīz visu un attiecības bija ļoti personiskas. Praktiski mēs visi kopā dzīvojām - pa dienu radio, bet pa nakti klubā. Tagad, kad mums ir gandrīz astoņdesmit darbinieki, situācija ir mainījusies. Nav iespējams kontaktēties ar katru - tam vienkārši trūkst laika. Labi, ka vēl visiem zinu vārdus. Vairāk rūpes veltu arī ģimenei, jo darbs ir tikai daļa no mūsu dzīves. Bērni aug, tādēļ laiks un uzmanība jāvelta arī viņiem.
Ko jūs novēlētu mūsu žurnāla lasītājiem?
Teikšu to pašu, ko mēs ik dienas sakām saviem klausītājiem. Viss būs labi! Galvenais - esiet pozitīvi, jo dzīve ir brīnišķīga! Dievs mums ir devis visu, kas nepieciešams, lai tieši šodien mēs būtu laimīgi. Nevajag gaidīt brīnumus un cerēt uz laimestu loterijā. Mums ir viss, lai mēs būtu laimīgi - skaista zeme un labi cilvēki. Lai jūsu lasītāju dzīvē viss ir labi!
Biznesa Psiholoģija, Nr.32
Ar SIA Mediju grupa Super FM valdes locekli Ričardu Zaksu sarunājas Elga Zēģele
Ričards Zakss, SIA Mediju grupa Super FM valdes loceklis, dalās savā pieredzē par to, ka veiksmīgi izķepuroties var pat tad, ja nopelnītais aiziet bankas parādu apmaksai, stāsta iespaidus par darbu vienotā Baltijas mediju tirgū un norada - gan dzīvē, gan biznesā galvenais ir pozitīva attieksme!
Ričards Zakss: „Ar biznesu vienmēr ir tā - vai nu nemitīgi jāiegulda attīstībā, vai arī jāzaudē vieta tirgū. Līdzsvara vai nulles stāvokļa nekad nav - vai nu ejam uz augšu, vai uz leju. Biznesā uz vietas stāvēt nav iespējams.”
Kā jūs sākāt darboties radio translēšanas biznesā?
Šajā uzņēmumā strādāju kopš 1993. gada. Mans biznesa partneris Uģis Polis uzreiz pēc 1991. gada puča saņēma pirmo radio translēšanas licenci neatkarīgajā Latvijā. Radio ir viņa sirdslieta, jo viņš šajā jomā strādā gandrīz 40 gadus. Toreiz par šo licenču izsniegšanu atbildēja Satiksmes ministrija. Uģis bija pirmais, kurš devās uz turieni un izteica domu, ka neatkarīgā valstī ir jābūt neatkarīgiem medijiem. Pirms tam viņš pirātiskā veidā bija translējis Radio Luxembourg, bet nu beidzot saņēma oficiālu licenci. Tolaik biju pazīstams ar Uģa iepriekšējo biznesa partneri, kura darbības rezultātā bija radušies ļoti nopietni parādi. 1993. gada mēs ar Uģi satikāmies un kļuvām par biznesa partneriem.
Tā es kļuvu par akciju sabiedrības Super FM līdzīpašnieku. Tai laikā latu vietā bija Latvijas rubļi, dēvēti par „repsīšiem”, jo uz naudaszīmēm bija Repšes paraksts. Viens dolārs maksāja 1200 „repsīšus", bet vidējā alga, piemēram, veikala pārdevējai bija 6000 „repsīši", tas ir, pieci dolāri mēnesī. To stāstu tādēļ, lai jūs saprastu, cik lieli bija Super FM parādi. Tai brīdī parāda summa bija vairāk nekā 1 miljons latu. Un kredītu likmes bija milzīgas - vairāk nekā 140 % gada! Tāpēc no biznesa viedokļa vispareizākais ceļš, kā tikt vaļā no parādiem, bija Super FM slēgt un dibināt jaunu uzņēmumu - Super FM+.
Kā zināms, skola maksā naudu. Tolaik mūs izglāba mūsu disenīte Bezdelīgu ielā - Super FM deju klubs, kā toreiz to sauca. Tobrīd tas bija vienīgais deju klubs Rīgā, un pie tā vienmēr bija garas rindas. Vidējais apmeklētāju skaits bija 2000 cilvēku dienā. Telpas bija lielas, bet tomēr par mazu, lai uzņemtu visus apmeklētājus. Katru dienu pie kluba stāvēja milzīga rinda, un tie, kuriem laimējās, tika iekšā. Klubs strādāja sešas dienas nedēļā, bet septītajā dienā bija slēgts, jo mēs mainījām grīdu, kas pa nedēļu bija nodejota. Mums pat bija noslēgts līgums ar Latvijas finieri grīdas maiņai katru otrdienu. Vēlāk diskotēku rīkojām divas reizes die nā, lai nopelnītu vēl vairāk, jo nauda bija ļoti vajadzīga. Toreiz mums nebija ne dārgas aparatūras, ne speciāli veidota interjera. Vienkārši telpas ar tukšām sienam, uz kurām dažviet bija grafiti zīmējumi.
Pēc biznesa loģikas un teorijas mūsu uzņēmumam toreiz bija jānomirst. Salīdzinājumam pastāstīšu, kādā situācija bija mūsu konkurenti. Kā runā cilvēki, Latvijā labi zināma tenisista tēvs toreiz iedeva Zigmāram Liepiņam neiedomājami lielu naudu - 600 tūkstošus dolāru, lai izveidotu Radio SWH. Un SWH bija – woow! Viņi tai laikā kļuva par radiostaciju Nr. 1, jo saņēma visu labāko, ko vispār varēja dabūt - gan lielus līdzekļus, gan Zigmāra enerģiju un viņa politiskos sakarus. Toreiz pat likumi tika mainīti par labu SWH. Avīzes rakstīja, ka frekvences palīdzējis dabūt Zigmāra draugs Ojārs Rubenis, kurs bija Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs. Visu, ko vien varēja dabūt, viņi saņēma. Tai pašā laikā mūsu radiostacija reitingu ziņā bija zemā vieta, un mūsu uzdevums bija izdzīvot.
Pateicoties deju klubam, piecu gadu laika mums izdevās atdot iepriekšējos kredītus. Biju kā prikazčik pri bankovskom biznese, jebšu ierēdnis banku biznesa - manās rokās grozījās milzīgi līdzekļi, bet pašam no tā nekas nepalika. Strādājām kā vergi, bet visa naudiņa aizgāja kredītu un procentu atmaksai.
Kā jūs organizējāt savu darbu?
Mums bija trīs datori, un darbinieki strādāja trijās maiņās visu diennakti, lai izmantotu tos maksimāli. Mums nebija krēslu, un darbinieki sēdēja uz vienkāršiem bluķīšiem, nozāģētiem no baļķa. Toties bija liels entuziasms. Domājām – strādāsim, cik spēka, un visiem parādīsim! Tagad zinu, ka tas bija naivi. Bizness reāli sāk uzņemt apgriezienus tikai tad, kad uz darbu sāc iet kā uz darbu un esi saplānojis nākošo darba dienu - šodien jāpaveic tik un tik uzdevumi, ir trīs tikšanās, sapulce, jāizkontrolē tas un tas. Toties, enerģiski darbojoties, krājas mūsu pieredze.
Mums ļoti paveicās ar darbiniekiem, jo bizness faktiski ir darbinieku rokās. Mūsu kolektīvs vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs. Piemēram, mūsu bijušais darbinieks ir Ivars Embrekts, kuru mēs toreiz ataicinājām no ASV. Tagad viņš ir viens no Radio Skonto īpašniekiem. Pie mums strādāja Jānis Melans, kurš pirms tam bija viens no radio Mix FM īpašniekiem un ir izveidojis arī Top Radio un Capital FM. Kaut arī viņš šos projektus neattīstīja, tas vienalga liecina par to, cik augsta profesionāla līmeņa cilvēks viņš ir. Pie mums strādājis arī Edmunds Apsalons, kurš septiņus gadus bija
laikraksta Diena tirdzniecības direktors. Visi mūsu darbinieki bija izgājuši labu dzīves skolu un bija augstas klases speciālisti. Citas radiostacijas bija gatavas viņus tūlīt pat ņemt darbā ar visām četrām.
Cik ilgi pastāvēja jūsu deju klubs vai kā jūs to saucat - disenīte?
Super FM deju klubs darbojas līdz 1998. gadam. Pa šiem pieciem gadiem Rīgā pamazām bija saradušies daudzi klubi, piemēram, Underground un Zero Zone. Tie atradās centrā un bija daudz augstāka līmeņa nekā mūsējais. Tika atvērti tādi smalki klubi kā Krūmiņa kunga Vernisāža, kur kustējās grīdas un šūpojās griesti. Tur bija ieguldīti miljoni. Tā cilvēki varēja izvēlēties, uz kurieni doties. Mums nācās uzklausīt sašutuma pilnus izteikumus - kā klubs vai atrasties nevis centrā, bet kaut kur Pārdaugavā, ceturtajā stāvā, neremontētās telpās! Dzīve Latvijā bija mainījusies. Ar biznesu vienmēr ir tā - vai nu nemitīgi jāiegulda attīstībā, vai arī jāzaudē vieta tirgu. Līdzsvara vai nulles stāvokļa nekad nav -vai nu ejam uz augšu, vai uz leju. Biznesā uz vietas stāvēt nav iespējams.
Tā mums nācās izvēlēties - vai nu turpināt deju kluba darbību, vai to pārtraukt. Mēs izvēlējāmies otro variantu, jo nolēmām visus spēkus veltīt radio. Mums bija ļoti ambiciozi plāni un ieceres šo darbības jomu nopietni paplašināt. 2001. gadā īstenojām ideju par ieiešanu Lietuvas un Igaunijas tirgos, izveidojot Baltijas mēroga radiostaciju un pārņemot vairākus radio tīklus kaimiņvalstīs. Ieejot Baltijas tirgū, nomainījām stacijas nosaukumu uz European Hit Radio. Toreiz iegājām arī Ungārijas tirgū un plānojām ieiet Polijā, tādēļ bija svarīgi, lai mums būtu starptautiski saprotams nosaukums. Visās mūsu stacijās strādāja vietējie speciālisti.
Vai arī šodien jūs darbojaties Lietuvā un Igaunijā?
Nē, mēs nostrādājam kaimiņvalstīs nedaudz vairāk kā trīs gadus un tad biznesu pārdevām. Kad uzsākām darboties, domājām, ka esam iekarojuši Baltijas tirgu. Diemžēl pēc trim gadiem secinājām, ka tāds Baltijas tirgus vispār neeksistē. Iespējams, ka tagad situācija ir nedaudz mainījusies, bet toreiz neviena no lielajām starptautiskajām kompānijām Baltijā nestrādāja vienoti. Parasti Lietuvā ir savs menedžments, Igaunijā savs un Latvijā savs, un visi strādā autonomi, labākajā gadījumā padaloties pieredzē. Piemēram, Swedbank Igaunijas filiāle visai maz ko zina par Swedbank Latvijas filiāles darbību. Labākajā gadījumā tās tiekas reizi gadā sporta spēlēs vai kādā seminārā. Tām nav ne kopīga mārketinga budžeta, ne vienotas stratēģijas. To, ka tāda vienota Baltijas tirgus nav, apliecinās arī citi mediji, kas strādā visā Baltijā - piemēram, 1. Baltijas kanāls vai TV3. Nav tādu reklāmas līgumu, kas būtu noslēgti ar kādu mediju darbībai visā Baltijā. Mums toreiz bija viens tāds vienots brenda attīstīšanas līgums, un tas bija izņēmums.
Arī menedžments mums toreiz bija vienots. Tas prasīja daudz laika un spēka, jo katru nedēļu bija jābrauc gan uz Lietuvu, gan Igauniju. Brauciens uz Tallinu vai Viļņu nozīmē četras stundas turp un četras atpakaļ. Un uz vietas vēl jāstrādā... Man ir seši bērni, kuri jāaudzina, tādēļ nolēmu, ka vērtīgāk savu laiku investēt savos bērnos, nevis pārbraucienos. Tas bija arī laiks, kad mēģināju iegūt trešo izglītību. Izvērtējot visus „par” un „pret”, nolēmām raidstacijas Lietuvā un Igaunijā pārdot. Arī no Ungārijas aizgājām. Domāju, ka mums savas stacijas izdevās pārdot labi, jo radio ir licencēts bizness un radio frekvenču ir tikai tik, cik ir. Citos biznesos ir savādāk, jo pārstāvniecību cita valstī var atvērt jebkurš, ja tikai viņam ir nauda.
Kā izjūtat kultūras atšķirības starp Lietuvu, Igauniju un Latviju?
Jā, kultūras atšķirības bija diezgan jūtamas. Tas var vērot jau tepat starp Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Lietuvieši, piemēram, nepirktu benzīnu Statoil, ja to par lētāku cenu varētu nopirkt Lukoil. Latvijā mēs gribam būt biezāki nekā patiesībā esam. Es paziņām jautāju - kāpēc tu pildi benzīnu Statoil, ja Dinaz vai Viada ir lētāk? Benzīns taču visur ir viens un tas pats, no Mažeiķiem. Uz šo jautājumu saņemu sašutuma pilnu atbildi - tu ko! Tur taču pārdevēja pufaikā ģērbusies. Tāda ir mūsu mentalitāte. Igauņi mentalitātē ir tuvāki somiem.
Kāda šobrīd ir jūsu vieta tirgu?
Kops 2005. gada visu enerģiju un līdzekļus investējam tepat Latvijā, un mums izdevies kļūt par komerciālo radiogrupu Nr. 1 ar gandrīz pusmiljonu klausītāju. Mums seko Radio SWH ar apmēram 300 tūkstošiem klausītāju. Mums priekšā ir Latvijas Radio ar pieciem produktiem, kuru klausītāju skaits pārsniedz 700 tūkstošus. Mūsu mērķis ir atņemt viņiem klausītājus un kļūt vēl lielākiem. Šobrīd Latvijas teritorijā mēs raidām 34 vietās, bet tuvākajā nākotnē plānojam šo skaitu palielināt līdz 70.
Rīgā mums ir 27 konkurentu raidstacijas. Uzskatu, ka tas Rīgai ir par daudz. No šīm ir tikai piecas vai sešas radiostacijas, kas saņem lielāko daļu no radio tirgus naudas. Lielākā daļa ir nepopulāras, un daudzu staciju nosaukumus cilvēki pat nezina. Parasti cilvēki izmanto četras piecas podziņas un klausās sev ierastas stacijas. Dažkārt ir arī tā, ka cilvēks kādu staciju klausās, bet īsti nezina tās nosaukumu.
Ceram, ka pienāks tāda diena, kad dabūsim no tirgus atpakaļ savu ieguldīto naudiņu. Biznesa princips ir tāds - ja tu esi maziņš, tev ir jānomirst. Tādēļ pēdējos gados notiek globalizācija. Mazajiem medijiem ir jāapvienojas, jāveido koalīcijas, lai minimizētu izdevumus un nerastos zaudējumi. Piemēram, mums ir trīs radiostacijas, bet mums nevajag turēt darba trīs tehniķus un trīs grāmatvežus.
Kā jūs attīstāt savas radiostacijas?
2008. gada Latvijas Radio un TV padome izsludināja konkursu par trim jaunām apraides stacijām Rīgā. Piedaloties konkursā, vienu no tām vinnējām mēs, bet otru - mūsu partneris Ivo Baumanis. Savā frekvencē sākām veidot radio produktu Hiti Rossiji krievvalodīgai mērķauditorijai, jo Rīgā apmēram 60 % iedzīvotāju ir cittautieši. Otrā no jauniegūtajām frekvencēm mūsu partneris Ivo palaida Latviešu radio. Tas bija loģiski, jo vienā stacijā raidījām Rietumu mūziku, otrā latviešu, bet trešajā - krievu. Mūzika vispār dalās nacionālajā un internacionālajā. Manā izpratnē nacionālā mūzika Latvijā nozīmē mūziku latviešu un krievu valodā.
Latvijā ir tikai viena liela pilsēta - Rīga, kura kopā ar apkārtni veido 65 % no iekšējā kopprodukta. Reāli tas ir 80 % no visa Latvijas biznesa, tai skaitā lielajiem uzņēmumiem, piemēram, Maxima un Lattelecom. Eiropā Rīga ir unikālā situācijā - tā ir vienīgā pilsēta, kurā pārsvarā dzīvo cittautieši. Tādēļ Rīgā vislabāk tiek pārdoti produkti, kas domāti tieši cittautiešiem. Tas ir fakts, par kuru latvieši vai nu nezina, vai arī to ignorē. Piemēram, ja es saku, ka lielākais grāmatnīcu tīkls Rīgā ir Polaris, tad daudzi latvieši šo nosaukumu pat nezina un ir pārsteigti. Viņi saka - nevar būt, mums lielākais grāmatnīcu tīkls ir Jāņa Rozes gramatnīca, Valters un Rapa vai Zvaigzne ABC! Bet tā tas nav.
Tā mēs kādu laiku pastrādājām un tad sapratām, ka latviešu mūzikas ir par maz. Ideja par latviešu raidstaciju mums bija un ir laba, jo vēlamies palīdzēt vietējiem izpildītājiem. Viņi ir neapskaužamā situācijā, jo Latvijas teritorija koncerttūrēm ir par mazu. Piemēram, Baltkrievijā ir apmēram 10 miljoni iedzīvotāju, un vietējiem māksliniekiem gandrīz visu gadu iespējams braukāt apkārt pa valsti un nopelnīt. Latvijā cilvēku skaits diemžēl ir mazs. Mūsējie nevar nopelnīt pat daudzmaz labam video klipam, faktiski pat iztikai ne. Pat vislabākais menedžeris tik izcilai zvaigznei kā Laima Vaikule Latvijā labākajā gadījumā varēs noorganizēt tikai vienu īsu tūri, jo tādā vietā kā Lapmežciems par uzstāšanos varēs samaksāt tikai 300 latus un arī tikai tad, ja skatītāju zāles krēslus ieķīlās bankā. Vienīgais veids, kā dziedātājiem izdzīvot, ir dziedāt krieviski un braukt koncertēt uz Krieviju, vai dziedāt angliski un mēģināt iekarot Eiropas tirgū, kā to dara Prāta Vētra. Tādēļ pagājušajā gadā mainījām Latviešu radio nosaukumu uz mūsu veco labo Super FM. Arī citi latviešu radio, piemēram, Skonto un SWH, atskaņo ārzemju mūziku.
Cik darbinieku strādā jūsu vadītajā uzņēmumā?
Uzsākot darbību, mūsu kolektīvs sastāvēja no piecpadsmit darbiniekiem. Vieni un tie paši cilvēki strādāja gan radio, gan deju klubā. Pagājušajā gadā pie mums strādāja 80 cilvēki - vislielākais skaits uzņēmuma vēsturē. Tik daudz darbinieku mums bija tādēļ, ka mēs īstenojām arī citus projektus, kas saistīti ar radio. Bijām, piemēram, saņēmuši ES finansējumu kādam projektam, kas popularizē produktus, izmantojot elektroniskos masu medijus. Šodien ekonomiskā situācija nav tik spīdoša, kā mums gribētos, tādēļ šī gada sākumā arī mēs veicām konsolidāciju. Izmantošu šo populāro vārdu, kas cilvēkiem nepatīk. Bet tā tas tik tiešām bija, jo mēs samazinājām gan štata vietas, gan budžetu. Mēs nonācām force majeure situācijā kādas visiem labi zināmas bankas dēļ, kura beidza pastāvēt. Ik gadus mēs dibinājām jaunas apraides vietas, un banka tam deva kredītu. Mēs pasūtījām aparatūru, tā pienāca, un vienlaikus saņēmām ziņu, ka banka ir slēgta. Ko darīt? Nekas cits neatlika, kā naudiņu aparatūras apmaksai paņemt no sava biznesa. Kā jokojoties saka, lai tiktu pie naudas, ir jāpārdod kaut kas nevajadzīgs. Tātad - pārdosim balonu! No kaut kā mums bija jāatsakās, un mēs nogriezām veselu nodaļu, lai tiktu pie līdzekļiem. Ceram, ka tas ir tikai uz laiku. Šogad atkal plānojam atklāt 10 jaunas apraides vietas. Cik jaunas darba vietas tas radīs, pašlaik vēl nezinām. Parasti, ja parādās jauni projekti, mēs pieņemam jaunus darbiniekus, un šie projekti visbiežāk ir spējīgi sevi atpelnīt.
Cik bieži jūs atjaunojat aparatūru un raidīšanas tehniku?
Tehnika ir pietiekami izturīga un pārāk bieži tā nav jāatjauno. ASV dīdžeji, piemēram, reklāmu liek ar rokam. Mums viss ir datorizēts. European Hit Radio datori paši atbilstoši programmai meklē, izvēlas un liek mūziku. Process ir sarežģīts, un tā vienkārši to izstāstīt nevar. Vienkāršais cilvēks jau arī nezina, kā strādā televizors, viņš zina tikai to, ka ir vadiņi, ir pults un rādās bilde. Arī mums ir pilnībā datorizēta radiostacija, kura pati spēj ģenerēt produktu.
Kāda ir jūsu izglītība? Kā tā palīdz vadītāja darbā?
Man ir divas izglītības. Trešo mēģināju iegūt, tomēr studijas nepabeidzu. Pēc savas pirmās izglītības esmu vēstures un sabiedrisko zinību skolotājs. Otra izglītība man ir inžeņer koļesno-guseņičnoj tehņiki - riteņu un kāpurķēžu tehnikas inženieris. Esmu beidzis Novosibirskas karaskolu. 1992. gada, kad Latvija pēc PSRS sabrukuma kļuva neatkarīga, atgriezos Latvijā, jo man mamma saslima un nebija neviena radinieka, kas par viņu parūpētos. Toreiz nedomāju par to, ka vēlos dzīvot neatkarīgā valstī, bet gan par to, kā palīdzēt mammai izārstēties.
Jāsaka, ka zināšanas pašas par sevi neko nedod. Vairāk dod pieredze. Skolā mēs mācāmies algebru, bet cik daudziem no mums šīs algebras zināšanas ir vajadzīgas dzīvā vai darbā? Katram ir kalkulators, kas palīdz visu nepieciešamo izrēķināt. Galvenā izglītības nozīme ir tā, ka cilvēks pieradina sevi mācīties. Galvenā skola un izglītība mūsu dzīvē ir pašmācība un pašattīstība. Laimīgs cilvēks spēj tikt galā ar dzīves izvirzītajām problēmām un zina, kā to izdarīt. Piemēram, šobrīd radio tirgus krīt, un jāspēj izdzīvot. Un ne tikai izdzīvot, jo ar to ir par maz. Ja grib tikai izdzīvot, tad pareizāk ir pārdot biznesu. Par masu medijiem vienmēr ir interese. Bet, lai cik grūta nebūtu situācija, biznesam ir jāattīstās un jāsaglabā sava līdera pozīcija.
Kā šajos darbības gados esat mainījies un attīstījies? Kā pašlaik attīstāt savas vadītāja spējas?
Man ļoti ir paveicies ar savu biznesa partneri Uģi Poli, kurš man ir kā vecākais brālis un daudz vairāk. Viņam ir ļoti liela pieredze, un viņš savu latiņu vienmēr ceļ ļoti augstu. Tādēļ mums visiem, kas esam blakus, viņam ir jāseko. Ja līderis ir spēcīgs, tad arī pārējiem jāizglītojas, lai varam spriest un runāt par lietām kā vienlīdzīgi.
Man tiešām ir ļoti paveicies, ka varu strādāt kopā ar Uģi. Mēs strādājam kopā kopš 1993. gada, kaut arī pēc rakstura un dabas esam pilnīgi atšķirīgi. Ar Uģi kā partneri es jūtos ļoti komfortabli, neraugoties uz visam grūtībām, kādas mums bijušas. Pirms tam man bija ienesīgāki biznesi, bet nekas neatsver darbu radio kopā ar Uģi Poli.
Visu laiku ir jāmācās. To daru gan es, gan arī Uģis. Šodien viņš kopā ar mūsu pārdošanas direktoru aizbrauca uz Barselonu, kur notiek seminārs radio darbiniekiem. Katru gadu mēs dodamies papildināt zināšanas uz ASV un Eiropas valstīm. Diemžēl Latvija šai ziņā ir ļoti maza un provinciāla.
Ja uzņēmuma darbinieki var mācīties, tad jāsecina, ka kopumā jūsu finansiālā situācija ir laba.
Ja godīgi, tad mēs ar Uģi šajā tirgū esam paši nabadzīgākie, jo pārējās stacijas pieder lielam finanšu struktūrām. Piemēram, Radio SWH šobrīd pieder Īrijas koncernam, kam pieder vairāk nekā 50 radiostacijas visā Eiropā. Star FM ietilpst Eiropas mediju koncerna MTG sastāvā, kam pieder arī TELE2 un kura peļņa ik gadu ir vairāki miljoni. Arī citiem finanšu resursi ir daudz lielāki nekā mums. Neraugoties uz to, mēs attīstāmies, un tikai pateicoties tam, ka mums ir labākas un lielākas zināšanas radio jomā.
Televīzijā gandrīz visu izšķir nauda, jo tad var nopirkt labākos produktus, piemēram, Dinamo Rīga spēli vai kādu populāru seriālu, ko skatītāji vēlas redzēt. Skatoties televīziju, cilvēkam ir vienalga, pa kuru kanālu rāda to, ko viņš vēlas, galvenais, ka viņš to var redzēt. Bet neviena radio stacija nevar noslēgt ekskluzīvus kontraktus ar Madonnu vai Britniju Spīrsu. Faktiski visas radiostacijas spēlē vienu un to pašu mūziku. Ja ņemam trīs radiostacijas, tad varam tās salīdzināt ar trim namamātēm, kuras gatavo rasolu. Produkti būs vieni un tie paši - kartupeli, gurķis un desiņa, bet katram rasolam būs pavisam savādāka garša. Tāpat ir ar radio - ja ir specifiskas zināšanas, tad tas palīdz ar minimāliem resursiem veidot profesionālus un konkurētspējīgus produktus. Tā ir mūsu priekšrocība, kas ļauj veiksmīgi konkurēt ar bagātām ārvalstu kompānijām.
Ņemsim kaut vai Mix FM, kam ir četras radiostacijas krievu valodā. Kā raksta medijos, sākotnēji šis radio bija saistīts ar Krasovicka kungu, vienu no Parex bankas vadītājiem, kurš ieguldīja līdzekļus. Neskatoties uz to, ka finanšu resursi bija apjomīgi, šim radio desmit gadu laikā nav parādījusies neviena apraides vieta ārpus Rīgas. Toties mums daudzos novados ir no divām līdz četrām stacijām, nemaz jau nerunājot par lielajām pilsētām - Liepāju, Madonu, Ventspili, Rēzekni un citām.
Mūsu bizness ir pozitīvs. Mēs visiem Latvijas iedzīvotājiem sniedzam pozitīvu noskaņojumu un pozitīvas ziņas. Mēs sakām – lai klausītos mūsu stacijas, jums nekas nav jāmaksā. Man ir prieks, kad, izbraucis no Rīgas, runājos ar cilvēkiem un viņi saka - jā, jā, mēs klausāmies jūsu radio! Atšķirībā no konkurentiem mūsu radiostacijās valda ļoti pozitīvs noskaņojums. Ļoti viegla mūzika ir Hiti Rossiji radio. Arī tur mēs cilvēkus nenogurstoši iedvesmojam - viss būs labi! Mūsu princips ir tāds - lai par bēdīgām un sliktām lietām stāsta citi. Mēs savukārt sakām, ka viss būs labi, un cenšamies radīt pozitīvas emocijas.
Radio stacijās skan viena un tā pati mūzika, taču vienu mūziku klausīties ir vieglāk, bet citu smagāk. Radio SWH strādā vieni no labākajiem rīta šova vadītājiem Latvijā, Ufo un Fredis, bet nabaga puiši jau desmit gadus strādā vienā vietā un dara vienu un to pašu. Labi vēl, ka viņiem uz pusslodzi ir tā meitene, kas palīdz. Rezultātā vienu dienu viņiem joki izdodas, kā „Laiza Minelli un riepas Pirelli", bet citā rītā ikviens klausītājs jūt, ka vakar viņi ir bijuši ballītē un šorīt strādāt ir grūti... Mēes uzskatām, ka normālā situācijā, strādājot no rīta, dīdžeji mainās. Radio ir ļoti konservatīvs medijs. Tas nozīmē, ka cilvēki nemaina ieradumu un gadiem ilgi klausās vienu un to pašu, tādēļ jāsniedz viņiem arvien kas jauns. Ja klausītājs nomaina staciju, tad viņu atgūt ir grūti.
Vai esat mainījis darba stilu attiecībā pret darbiniekiem?
Domāju, ka neko daudz, jo mūsu cilvēciskās īpašības ar gadiem nemainās. Vienmēr esmu centies un cenšos pret darbiniekiem izturēties pozitīvi. Man tiešām patīk cilvēki, kas pie mums strādā un esmu pārliecināts, ka viņi ir vislabākie.
Protams, pa šiem gadiem mana pieredze ir augusi, un es daudz savādāk raugos uz tādiem jautājumiem kā atalgojums, darba laiks un atvaļinājumi. Tagad mēs to visu organizējam daudz labāk nekā agrāk. Uzskatu, ka vadības stils man ir tāds pats kā agrāk. Jā, ir nākušas klāt jaunas zināšanas, jauna izpratne par darba organizēšanu. Kādreiz, kad mums bija tikai piecpadsmit darbinieki, mēs par viņiem zinājām gandrīz visu un attiecības bija ļoti personiskas. Praktiski mēs visi kopā dzīvojām - pa dienu radio, bet pa nakti klubā. Tagad, kad mums ir gandrīz astoņdesmit darbinieki, situācija ir mainījusies. Nav iespējams kontaktēties ar katru - tam vienkārši trūkst laika. Labi, ka vēl visiem zinu vārdus. Vairāk rūpes veltu arī ģimenei, jo darbs ir tikai daļa no mūsu dzīves. Bērni aug, tādēļ laiks un uzmanība jāvelta arī viņiem.
Ko jūs novēlētu mūsu žurnāla lasītājiem?
Teikšu to pašu, ko mēs ik dienas sakām saviem klausītājiem. Viss būs labi! Galvenais - esiet pozitīvi, jo dzīve ir brīnišķīga! Dievs mums ir devis visu, kas nepieciešams, lai tieši šodien mēs būtu laimīgi. Nevajag gaidīt brīnumus un cerēt uz laimestu loterijā. Mums ir viss, lai mēs būtu laimīgi - skaista zeme un labi cilvēki. Lai jūsu lasītāju dzīvē viss ir labi!
Biznesa Psiholoģija, Nr.32
RSS Feed